|
Zvani uz Latviju 2 centi minute
| |
Ziemai lēnām atkāpjoties, garās, tumšās naktis kļūst īsākas,
līdz beidzot diena ir pastiepusies tik pat gara kā nakts. Tad
klāt ir Lieldienu laiks. Pēc svētkiem dienas jau būs garākas par
naktīm un turpinās pieaugt līdz pat
Jāņiem. Interesanti, ka pats nosaukums - Lieldienas, Liela
diena - norāda uz būtisko šajā notikumā.
Agrāk Lieldienas svinētas trīs, garajā gadā pat visas četras
dienas. Ļaudis savu prieku par atnākošo pavasari, gaismas un
dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, izteica un apliecināja
Lieldienu norisēs. Tāpat kā citi gadskārtu svētki, arī
Lieldienas tiek cilvēkotas vai nu par lielu sievu, vai par trim
māsām.
| |
Četras
māsas Lieldieniņas,
Četri brāļi Ziemassvētki;
Astoņām dieniņām
Daram saldu alutiņu.
|
Svētki, protams, ir gaidīti. Lieldienām gatavojas visa
saime. Meitas pa ziemu ir čakli strādājušas un pūra lādēs
sagūluši gan jauni brunči, gan villaines, gan pa kādam cimdu un
zeķu pārim. Un kad gan citreiz, ja ne svētkos, savu bagātību lai
izrāda?
| |
Raibu
mešu, raibu aužu,
Lielās dienas gaidīdama;
Kad atnāca Liela diena,
Raibu velku mugurā.
|
Šūpoļu gatavošana un kāršana bija puišu un vīru darbs. Jau
laicīgi vajadzēja sarūpēt nepieciešamos materiālus.
| |
Cērtiet, brāļi, oša kārtis,
Vītējiet saulītē:
Nāks māsiņa šūpoties
Visas trejas Lieldieniņas.
|
Šūpoļu kāršana bija ļoti atbildīgs darbs, jo, nemākulīgi
pakārtas, tās varēja salūzt un kādu savainot.
Ap šūpolēm Lieldienu laikā vienmēr pulcējās daudz ļaužu. Tie
savstarpēji apdziedājās, mijās pautiem, spēlēja spēles. Tādēļ
vislabāk šūpoles kārt bija kalna galā, jo pietika vietas visām
Lieldienu izdarībām un svinētājus varēja pamanīt pa lielu
gabalu.
| |
Karat,
brāļi, šūpulītes
Augstā kalna galiņā;
Lai redzēja tā māsiņa,
Kas tautiņu lejiņā.
|
Ūdens malā un aramzemē šūpoles parasti nekāra.
Pirmos izšūpoja saimnieku un saimnieci, pēc tam šūpojās
pārējie. Par šūpošanu meitas puišiem maksāja ar olām, plāceņiem
vai pat cimdiem un zeķēm.
| |
Dodu
olu bāliņami
Par šūpuļu kārumiņu;
Divas devu tautiešami
Par augsto šūpošanu.
|
Šūpošanās nozīme ir auglības veicināšana. Senāk latvieši
ticēja: jo augstāk šūpojas, jo labāka raža, jo brangāki lopi.
| |
Kas to
Lieldienu
Iešūpoja,
Tam auga liniņi,
Tam kaņepītes.
|
Tos, kuri Lieldienās bija kārtīgi šūpojušies, odi un citi
kukaiņi vasarā nekoda.
| |
Ai,
odiņi, masalīši,
Neēdiet šovasar:
Jau es gana šūpojos,
Visas trīs Lieldieniņas.
|
Šūpošanās kustību cilvēki neizgudroja vis savā prātā, bet
gan noskatījās dabā. Piemēram, kā labība, vējā šūpojoties,
pamazām nobriest. Pastāv ticējums, ka Lieldienu rītā pati saule
dejo un šūpojas. Ļaudis domāja, ka atdarinot šādas kustības,
viņi vairo auglības spēku.
Lai iemantotu veselību un skaistumu, ļaudis cēlās vēl pirms
saules lēkta. Piecēlušies, viņi steidzās nomazgāt seju tekošā
ūdenī, pie kam īsti dziedinošs bija tikai tāds, kas tecēja pret
rītiem.
Kas bija piecēlušies pirmie, modināja vēl guļošos un nopēra
tos ar izplaucētiem zariem. Uzskatīja, ka tādā veidā no zariem
tiek pārnests īpašs spēks, kas apveltī cilvēku ar veselību un
veiksmi.
Rietumkurzemē bija izplatīta vēl kāda tradīcija - putnu
dzīšana. Arī tās nozīme bija pasargāt no ļaunuma un slimībām.
Ļoti svarīgu vietu Lieldienu norisēs ieņem
darbības ar pautiem.
Lieldienās raksturīgas dažnedažādākās darbības
ar olām. Tās ēda, dāvināja, ar tām mainījās, spēlēja spēles. Olu
krāsošana ir salīdzinoši nesena paraža. Tā ieviesusies tikai
jaunākos laikos. Neskatoties uz to, tā šobrīd noteikti ir
visizplatītākā no visām Lieldienu izdarībām.
Olas Lieldienām sāk krāt jau kādu laiciņu iepriekš.
| |
Ēd,
vistīna, kviešu graudus,
Dēj olīnas Lieldienām:
Daudz bij man bālēlīnu,
Baltu olu ēdājīnu.
|
Ola ir topošās, jaunās dzīvības, auglības, arī saules
simbols. Latvieši ticēja, ka veicot ar olām Lieldienu izdarības,
dzīvības spēks, kas tām piemīt, pāriet uz cilvēkiem un
dzīvniekiem.
Olas krāsoja ar dabiskām krāsvielām - lapām, mizām,
putraimiem. Tāpēc krāsas pārsvarā bija dzeltenīgas, brūnganas,
zaļganas.
Ar sīpolu mizām olas var nokrāsot dzeltenīgi brūnas, ar
alkšņu mizām - iesarkanas, bērzu lapām un sūnām - dzelteni
zaļas, kumelītēm - viegli dzeltenas, rudzu zelmeni - koši zaļas.
Lai iegūtu vienkrāsainas olas, tās vāra nokāstā novārījumā,
mazliet raibākas sanāks, ja biezumus atstāsi katliņā. Ja gribi
lāsumainas vai rakstainas, samitrini olu, ar lupatiņu pietin
mizas vai putraimus klāt un cieši nosien. Lai iegūtu svītrainas
olas, tās jāapsien ar dažādu krāsu diegiem. Var nosiet arī ar
baltiem, bet tad tās jāvāra krāsainā ūdenī.
Ticējumi
- Kad Lieldienu olas zogot, tad zaglis paliekot tik pat
pliks, kā ola.
- Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas,
tad nākošajā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem.
- Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melo.
- Jo vairāk olu bija saimniecei Lieldienās, jo vairāk
nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu.
- Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksēm, tad
vārnas cāļus neēd.
- Lieldienās jākrāso olas, tad vistas dēs skaistas olas.
- Leldīnā nūdātū ūlu vajag likt izperēt, jo nu tuos ūlas
izīs skaista un dējeiga visteņa.
Mīklas
- Biezu putru izvāra katlā, sviests vidū paliek neizkusis.
- Uzliek uz galda - paliek balts, nokrīt zemē - paliek
dzeltens.
- Maza maza baznīciņa, ne durvju, ne logu.
- Maza, maza muciņa, divējāds alutiņš.
- Cērt ledu, uzcērt sudrabu; cērt sudrabu, uzcērt zeltu.
|
